Saņemta priecīga ziņa no Madrides – Sinterklāsa tvaikonis esot pacēlis enkuru un devies jūrā. Turēsim īkšķus, lai tālais ceļš rit kā iecerēts un kuģis bez kavēšanās pietauvojas Nīderlandes krastā. Plānotais ierašanās laiks atrodams šeit.
Sinterklās (Sinterklaas) jeb Svētais Nikolass Nīderlandē ierodas novembra vidū ar tvaikoni no Spānijas, līdzi ņemot savu sniegbalto zirgu un palīgu Melno Pītu (Zwarte Piet). Ja vakarā pirms gulētiešanas pie savām kurpēm nodzied dziesmiņu vai noskaita pantiņu, tad naktī Sinterklās tās piepilda ar mazām dāvaniņām, bet tikai tiem, kas labi uzvedušies. Kurpēs var ielikt arī kādu zīmējumu kā pateicību un dāvanu sarakstu “paciņu vakaram” (pakjesavond), kā arī burkānu un ūdeni Sinterklāsa zirgam. Agrāk kurpēs tika likti saldumi, marcipāns, šokolāde (šokolādes “cigaretes”, pildītas šokolādes vardītes, šokolādes monētas, Sinterklāsa figūru no šokolādes, šokolādes burti u.c.), piparkūkas (pepernotjes un kruidenootjes) u.tml., taču mūsdienās gadās arī lielākas dāvanas.
5. decembris ir Sinterklāsa dzimšanas diena, kad viņš iznēsā dāvanas un dodas atpakaļ uz Spāniju. Tāpēc 5. decembris tiek saukts arī par “paciņu vakaru”. Iepriekš tiek izlozēti ģimenes locekļu vārdi, lai katrs ir atbildīgs par vienas dāvanas un dzejoļa sagatavošanu, kā arī tiek sarunāts, cik aptuveni dāvanai jāizmaksā. Piemēram, ja jāsagatavo dāvana (surprise) puisim, kam patīk automašīnas, tad var no papīra un/vai citiem materiāliem izveidot automašīnu, kurā tiek iepakota dāvana (nav jābūt saistītai ar automašīnām). Dāvanai tiek pievienots pašsacerēts dzejolis par tās saņēmēju un/vai dāvanām. Dažādās ģimenēs un apvidos šī tradīcija var atšķirties. Galdā tiek celts “amandelstaaf”, ko daudzos uzņēmumos pasniedz arī kā dāvanu darbiniekiem, ar marcipānu pildīts biskvīts (gevulde speculaas) un “taaitaai”. Agrāk tika gatavotas arī cukura figūriņas (borstplat).
Neiztrūkstoša tradīcija ir arī “Sinterklaasjournaal” skatīšanās līdz 5. decembrim. Pēc Sinterklaas tiek izsūtīti Ziemassvētku apsveikumi, izrotāta eglīte, kā arī daudzviet mājas izdekorētas ar lampiņām. Mazais ciemats Den Ilp Amsterdamas ziemeļos ir īpaši slavens ar rotājumiem (lichtjesroute Den Ilp). Daudzās pilsētās tiek rīkoti Ziemassvētku tirdziņi un citi sarīkojumi. Ziemassvētki Nīderlandē netiek svinēti tik plaši kā Sinterklās, kas ir daudz senāka tradīcija.
Pēdējos gados karstās diskusijās ir iekļuvis Sinterklāsa palīgs Pīts, par kura mūsdienās pazīstamo izskatu vissenākā liecība ir 1850.g. izdotā bērnu grāmata “Sint Nicolaas en zijn Knecht”. Šajā Jan Schenkman darbā minēts, ka Sinterklāsa palīgs ir melns. Svētā Nikolāsa zellis par Pītu pirmo reizi nodēvēts vēlāk, 1859.g. Jaunākā izdevumā mākslinieks attēlojis Pītu košās drēbēs, ar spalvu cepurē un koši sarkanām lūpām, kādu mēs to pazīstam mūsdienās. Ir saglabājušās fotogrāfijas un citi materiāli, kas vēsta par Melno Pītu dalību Sinterklāsa svinībās 19. gadsimta izskaņā. Pirmā oficiālā Sinterklāsa ierašanās Amsterdamā rīkota 1934.gadā.
Mūsdienās katru gadu no jauna parādās diskusijas par Melno Pītu aizvietošanu ar Ziliem, Zaļiem, Lillā, Varavīksnes, Siera, Vafeļu, Skursteņa u.c. Pītiem, to krāsošanu gaišākā krāsā vai tā, lai melnums nepārprotami ir no sodrējiem, jo vieniem Pīta krāsa asociējas ar rasismu un vergu tirdzniecību. Citiem tradicionālie Pīti nozīmē košus, dzīvespriecīgus un enerģiskus Sinterklāsa palīgus, kas nes prieku un dāvanas, un kopš bērnības ir ar nepacietību mīļi gaidīti.