Mīļie draugi, paziņas un tautieši visā pasaulē!
Ik pa laikam medijos lasāmi jauni un pārsteidzoši cipari par aizbraukušajiem no Latvijas. Skaitļi, protams, graujoši, taču, cik no mums, kas aizbraukuši, tiešām ir pierakstījušies un pieskaitīti šiem sarakstiem? Reāli domājams, ka mūsu ir vairāk, nekā kāds to spēj iedomāties. Taču vai tas būtu tik svarīgi? Svarīgākais, manuprāt, ir tas, ka šo lēmumu esam pieņēmuši, koferi ar 23 kg (veiksmīgākajiem varbūt vairāk) piekrāmējuši un ceļu uz lidostu arī atraduši. Ar prieka, sajūsmas, uztraukuma, skumju vai izmisuma asarām acīs daudzi ir pametuši dzimtās mājas un ģimeni, un katrs ar savu iemeslu, plānu un nākotnes redzējumu izkāpis citā krastā. Arī es piederu pie šī saraksta.
Vai esam kā Sprīdīši, skrienot pakaļ spožām malduguntiņām, kas tā vien mirgo un sauc, un esam gatavi, lai mums sīkstuļi asinis iztecina, un tomēr atgriežamies mājās. Vai arī Sprīdītis saprot, ka Lienītei Latvijā darbu atrast grūti un viņš izlemj palikt citā zemē, sūta Lienītei kaut kapeiciņas, bet ziemas zābaciņiem sanāks? Vai esam kā Dullie Daukas, kas meklē vietu, kur zeme ar debesīm satiekas? Citam varbūt šī vieta ir Dānijā, citam Kanādā, citam vēl varbūt Ķīnā.
2014. gadā man bija tas gods piedalīties Latvijas Kultūras Ministrijas rīkotajā diskusijā par gaidāmo Latvijas jubileju – apaļiem 100. Idejas jau godam! (taču tas jau pavisam cits stāsts …). Tas, ko vēlējos šeit pieminēt, ir tēma, par ko risinājās intensīvas diskusijas – “patriotisms” un “aizbraucēji”. Aizskarot šo tematu, izkristalizējās ļoti skaidrs viedoklis no diskusijas vadītāju puses – aizbrauc tikai dzērāji un demolētāji. Lieki piebilst, ka tajā mirklī uzvirmoja arī diametrāli pretēji viedokļi. Kad stāstīju dažos vārdos par savu pieredzi ārzemēs un manas tēvu zemes ne-atbalstu, kad man tas tiešām bija (un ir) nepieciešams, izskanēja šāda doma – uzraksti savu stāstu! Uzraksti savu stāstu un uzdāvini to Latvijai svētkos!
Taču varbūt ar vienu stāstu tomēr nebūtu pietiekami, mēs taču esam tik daudzi! Mūsu stāsti ir tik dažādi un īpaši! Latvijai ir jāzina, kas notiek ar tiem, kas izvēlas šo taciņu uz lidostu ar biļeti vienā virzienā – kas notiek ar tiem, kam studiju kredīti jānomaksā, kam ģimene jāapģērbj un bērni jāpabaro un kurus pat atpakaļ mīļā Valsts negaida. Vai varbūt tomēr gaida?
Tad nu ir radusies šī ideja Latvijai svētkos dāvināt unikālu grāmatu ar stāstiem no mums pašiem, latvju bāleliņiem un tautumeitām, kas izvēlējušies ceļu prom no tēvzemes. Prom, bet vai uz neatgriešanos? Uz atkalredzēšanos vai tomēr tikai vēstulēs? Un kāpēc? Galvenais un vissvarīgākais jautājums – kāpēc mēs te esam un ko mēs gribam?
Projekta mērķis ir izdot grāmatu Latvijā ar ārzemēs dzīvojošo latviešu stāstiem. Neviens stāsts nav mazsvarīgs! Rakstiet, kur jūs esat, kāpēc jūs tur esat, ko jūs tur darāt, kāpēc to darāt un vai plānojat atgriezties. Kādi pirmie iespaidi aizbraucot, vai kas mainās, vai ilgojaties pēc mājām, bet varbūt mājas jau ir tur? Visu, visu, kas uz sirds, draugi, uzlieciet uz papīra, saliksim to kopā grāmatā! Latvijai tomēr jāzina, kas un kāpēc aizbrauc.
Sūtiet savu stāstu “word” formātā uz epastu stastilatvijai@gmail.com. Apjoms nav svarīgs.
Latvijai ir jāzina, ka mēs esam!
Raksta un projekta idejas autore Līva Olivo-Maradei